Kopš pirmo reizi iemēgināju roku blogošanā, šeit ir tapuši 67 raksti (+ vēl daži, kas netika publicēti), kas, salīdzinot ar nopietniem entuziastiem, ir visai pieticīgi. Sākumā nezināju par ko rakstīt, tāpēc rakstīju par viskautko, mācījos izteikties publiskā telpā. Šķirstot vecos pierakstus, novēroju, ka blogs ar laiku ir kļuvis daudz personiskāks, dienasgrāmat-veidīgāks, globālām lietām jaunākajos rakstos pieskaros arvien mazāk. Vienmēr esmu centies rakstīt gramatiski pareizi, arī komentējot citus, un, cik nu tas ir sanācis, blogā vienmēr esmu ieturējis principu, ka lasītāju uzrunāju kā vienu, uz “Tu”, ar lielo burtu. Nezinu, kāpēc tā, droši vien neceļu degunu gaisā un priekšlaicīgi nepieņemu, ka šo rakstu lasīs tūkstoši. Pašam arī patīkamāk lasīt, ja rakstu pasniedz personiski.

Lai kāds lielblogeris nesaķer vēderu smieklos, statistikas ciparus nepieminēšu, bet varu pateikt, ka lasītāko rakstu līderis ir Telefoni manā dzīvē, tad seko Geocaching raksti un abas manas publicētās receptes. Lai cik tas neliktos savādi, visvairāk ir komentēti tieši raksti ar negatīvo pieskaņu. Arī apmeklējumu statistika kāpj debesīs dienās, kad publicēju kādu sūdzēšanos par nepareizo pasauli. Te arī loģisks secinājums un pamācība tiem, kuri ir nolēmuši rakstīt savu blogu – ja Tevi interesē statistika, nevis pozitīvs un kvalitatīvs saturs, sūdzies. Par visu. Lūgums, protams, neuztvert šo pamācību pārāk nopietni. Pietiek ar to, ka ziņu portālos un TV stāsta tikai negatīvas lietas.

Par nākotni… Lai arī neesmu aktīvs blogeris, kurš dienā uzcep pa pāris rakstiem, plinti krūmos mest nedomāju. Esmu nolēmis pārcelties uz primitīvāku, vienkāršāku blogošanas platformu, droši vien tas būs tumblr.com. Iegādāšos sev arī domēnu. Cik saprotu, Tumblr neprasa naudu (kā wordpress.com) par to, ka Tavs blogs atrodas pie viņiem, bet ar Tavu domēnu. Žēl, ka Serbu domēns *.rs ir tik dārgs, ap $100/gadā (varbūt vienkārši neprotu atrast lētāk). Būtu jau varen’ stilīgi – http://viestu.rs vai http://jeege.rs … Šis blogs pēc kāda laiciņa tiks noarhivēts, tā teikt, lai nemētājas pa pasauli.

Paldies Tev, ka lasīji manu blogu, es priecājos par katru, kurš izlasa, nokomentē vai padod tālāk manas domas. Ceru, ka šeit atradi ko vērtīgu priekš sevis un, ka laiks, kuru pavadīji lasot, nebija veltīgi izniekots. Šīs nav beigas. Mēs esam jauna ceļa sākumā.

Viesturs

Ja esi lasījis (/-usi) manu blogu iepriekš, noteikti zināsi, ka es kopš vasaras spēlēju grupā Enduring Memories. Ir bijuši pāris koncerti, daži ieraksti un tagad ir arī video. Tas ir neoficiālais video svaigākajam Enduring Memories singlam – (Ne)Atgriešanās. Tātad – skatāmies (vēlams, HD izšķirtspējā).

Kāpēc neoficiālais video? Jo šis nav tāds mūzikas videoklips, kuru ir iecerēts rādīt TV, šo varētu saukt par tādu kā behind the scenes vai kā tamlīdzīgi. Darbība notiek trīs vietās: Mūsu mēģinājumu zāle Aizsardzības akadēmijā, koncerts pie t/c Olimpia un Kārļa Šteinmaņa ierakstu studija, kurā tika ierakstīta šī dziesma. Drīz būs arī citi video, kur notiks vairāk runāšanas, nekā spēlēšanas, dosim iespēju saviem klausītājiem tuvāk iepazīties ar grupu.

Varu vēl pačukstēt, ka, ja viss izdosies kā domāts, arī Tu varēsi piedalīties grupas ne-tik-muzikālajās aktivitātēs un, kas zina, varbūt arī saņemt kādu dāvaniņu. Visa jaunākā informācija, kā parasti, Enduring Memories twitter profilā, draugos un feisbukā.

Nākošais grupas Enduring Memories koncerts – sestdien, 23. oktobrī Corsairs Rock Cafe.

p.s. Īpaši liels paldies Dzintaram Rudzītim, kurš mums vairākas dienas pēc kārtas staigāja līdzi ar videokameru un iemūžināja mūsu darbus un nedarbus.

1. Rafaello

Rafaello es varu ēst, kamēr vairs nav palicis neviens. Vienu, varbūt divas reizes dzīvē man ir bijis tā, ka atsakos no Rafaello. Neesmu balerīna (kā tajās reklāmās), bet Rafaello man tiešām šķiet labākais veikalos nopērkamais saldums.

2. Paša ceptas vafeles

Nesen no Liepājas atvedu vafeļu pannu. Nezinu, cik veca tā ir, bet droši vien nav jaunāka par mani. Tajā ceptās vafeles ir vienkārši dievīgas. Vēl esmu savas ideālās receptes meklējumos, bet nu jau sāk izdoties kaut kas tuvu the ultimate vafelēm.

3. Tumšā šokolāde

Jo rūgtāka, jo labāk. Vēl labāk, ja iekšā ir veseli rieksti. Ražotājam īsti nav nozīmes, jo, pērkot šokolādi, es parasti pievēršu uzmanību sastāvam. Baltā šokolāde, turpretī, man riebjas.

4. Strop vafeles

Šīs vafeles daudz nevar apēst, bet tās ir ļoti garšīgas, iekšā ir sīrupa pildījums. Neliela paciņa Rimi maksā ap latu. Dažreiz jau var…

5. Selgas cepumi

Selgas cepumi ir ideāli pie tējas. Man jau no bērnības ir ieradums tos mērcēt tējas krūzē un ēst. Kas ir vēl labāks – kūka, kas pagatavota no Selgas cepumiem, margarīna, kakao, riekstiem utt. Tā ir nopērkama arī veikalos zem nosaukuma Saldā brunete, bet tā, manuprāt, ir pārāk salda. Paša gatavota tomēr sanāk labāka.

Filed under: Top 5 ]]> http://jeegers.wordpress.com/2010/09/21/viestura-top-5-saldumi/feed/ 5 Jeegers rafaello Vafeles sokolade StropVafeles Selga kuka http://jeegers.wordpress.com/2010/09/20/pl/ http://jeegers.wordpress.com/2010/09/20/pl/#comments Mon, 20 Sep 2010 10:35:05 +0000 Jeegers http://jeegers.wordpress.com/?p=1016 Continue reading →]]> Pirms pāris dienām uzskrēju šādai te lapai – www.pasaulesrekords.lv.

Teksts no lapas: Ginesa-Puntusa rekords ir sociāls, nekomerciāls mākslas projekts, kura laikā 10 000 cilvēku izveidos frāzi, ko varēs nolasīt pat no kosmosa.

Nekādas informācijas, kas tā par frāzi, nekur nav. Meklējam tālāk, kas tas tāds – Puntuss? Ā… Skaidrs. “Par Labu Latviju” deputātu kandidāts Igors Puntuss. Nevajag būt ģēnijam, lai nojaustu, ar ko ir saistīta šī akcija un cik nekomerciāls ir šis pasākums.

Kad pirmo reizi ieraudzīju šo lapu, nopriecājos, domāju: “Lūk, uzņēmīgi cilvēki sarīkojuši foršu pasākumu.” Tagad, turpretī, vēmiens nāk no domas, ka atkal kaut kāda politiskā reklāma, turklāt, es neesmu vienīgais, kurš šeit saskata politisku zemtekstu, tviterī šādas baumas klīst jau dažas dienas. Informācijā rakstīts, ka bilde ar cilvēkiem tiks ievietota kaut kādā mājas lapā, bet nav teikts – kādā. Negribu es savu seju redzēt kaut kādā PLL lapā!

Ceru, protams uz labāko, man 22. septembris ir brīvdiena, aizbraukšu uz Andrejsalu paskatīties. Tomēr, ja manas aizdomas apstiprinās un tā tiešām ir politiska akcija, būs ļoti, ļoti žēl par to, ka pie mums šādas interesantas akcijas notiek tikai tad, kad kādam politiķim vajag, lai viņu ievēl.

P.S. Vai kādam nav Dārta Veidera maska? Labprāt aizņemtos uz šo dienu. Tā… katram gadījumam…

Šoreiz par pulksteņiem. Es esmu liels rokaspulksteņu fans. Kāpēc? Garš stāsts, varbūt kādreiz uzrakstīšu. Šeit runa būs par pulksteņiem, kas man vēl šobrīd nav pa kabatai; esmu jauns un uz rokas nēsāju Fossil, bet te ir pieci laikrāži, kurus es kādreiz vēlētos savā īpašumā:

1. Breitling Navitimer

Šis ir mans favorīts, kopš es vispār sāku interesēties par pulksteņiem. Navitimer ir Breitling flagmanis kopš 1952. gada un savu izskatu gadu gaitā praktiski nav mainījis, tādējādi kļūstot par klasiku. To var pazīt jau pa gabalu un tas ir vienīgais pulkstenis, par kuru man būtu pilnīgi vienalga, vai modelis, kurš nonāk manās rokās ir jaunākais, vai pilnīgs vintage, galvenais, ka Breitling Navitimer. Skaista, sarežģīta, funkcionāla, bet ne bezgaumīgi pārspīlēta ciparnīca, Šveices kvalitāte, domāju, ka Navitimer no modes neizies vēl gadu desmitiem, ja ne simtiem.

***

2. A. Lange & Söhne Datograph

Šis ir īstens luksusa pulkstenis no Vācijas. To darbina ļoti sarežģīts un kvalitatīvs uzvelkamais mehānisms, kura krāšņumu var aplūkot caur stikliņu, kurš atrodas pulksteņa aizmugurē. Internetā runā, ka ar šo mehānismu A. Lange & Söhne ir pamatīgi iekabinājis Šveices pulksteņu ražotājiem. Komplektā ar augstāko inženieru pilotāžu, šajā pulkstenī ir savienots klasisks un tai pat laikā moderns dizains, kā arī augstvērtīgi materiāli. Ja man kādreiz rocība atļaus iegādāties šādu pulksteni, tā būs tā lieta, kuru es nodošu nākamajām paaudzēm. Tā teikt, būs ģimenes vīriešu mantojums.

***

3. Omega Seamaster Planet Ocean Chrono

Omega Seamaster ir pazīstams kopš 1947. gada. Tam ir daudz variāciju, populārākā no tām ir Seamaster Diver 300 M, kura ir redzama arī uz Džeimsa Bonda rokas vairākās viņa filmās. Populāri ir arī Omega Speedmaster, kas iegājuši vēsturē ar to, ka esot bijuši uz rokas kosmonautiem mēness misijā (starp citu, vai Tu tici tam, ka kāds ir bijis uz mēness?). Mans favorīts starp Seamasteriem ir viens no jaunākajiem Omegas veikumiem – Planet Ocean Chrono. Tas ir nedaudz lielāks par standarta Seamaster Planet Ocean, to darbina kvalitatīvs šveiciešu automātiskais (pašuzvelkošais) mehānisms ar hronogrāfu un, kaut arī tas izskatās sportisks, tas lieliski iet klāt arī formālam apģērbam.

***

4. Breitling Superocean Heritage

Superocean pirmo reizi pasauli ieraudzīja 1957. gadā. Tas bija pirmais Breitling ražotais nirēju pulkstenis. Superocean Heritage gan vairāk ir tāds uzvalciņa-un-baltās-apkaklītes pulkstenis. Tajā ir saglabāti dizaina elementi no oriģinālā Superocean, bet pašā pulkstenī ir moderns šveiciešu automātiskais mehānisms. Šogad ir izlaista jauna Breitling Superocean pulksteņu sērija, bet manu aci visvairāk piesaista tieši šis modelis.

***

5. U-BOAT Classico AS

Es ilgi domāju, ko ielikt šī topa pēdējā vietā. U-BOAT diez vai ir to godīgi nopelnījis, jo tam nepiemīt dažas svarīgas īpašības, kas raksturo īstu pulksteni. Tiem nav konkrētas vēstures, to korpusi ir ražoti vienā vietā, mehānismi – citā, gluži kā populārajiem Bell&Ross pulksteņiem. Neskatoties uz to, dizains… tas dizains… Šo man vajadzēja parādīt. Liels, vulgārs korpuss (53mm vai 45mm diametrā), kas izfrēzēts no viengabalaina metāla, kronītis (poga regulēšanai) paslēpts zem noskrūvējama vāciņa, turklāt, atrodas kreisajā pusē (acīmredzot, lai nedurtos rokas locītavā). Izskatās tiešām iespaidīgi, bet niršanai šis pulkstenis īsti nav paredzēts. Ir U-BOAT modeļi ar augstāku ūdensizturības pakāpi. Kā vienīgo pulksteni es sev šo negribētu, bet kā vienu no – noteikti. Salīdzinot ar pārējiem, nav jau arī tik dārgs.

Gaidu ieteikumus, par ko sastādīt nākamo topu – raksti tepat vai tviterī.

Tik vienkārši tomēr nav. Neskatoties uz to, ka telefonu pirku un līgumu par telefonu noslēdzu pats, neskatoties uz to, ka manslmt.lv uzrādos kā telefona lietotājs, neskatoties uz to, ka par visu ir samaksāts, es telefonu atbloķēt nedrīkstu. To drīkst darīt tikai cilvēks, uz kura vārda tagad ir līgums, mūsu ģimenes Galva, turklāt, tikai klātienē. Nekādi iesniegumi neder, neskatoties uz to, ka dzīvojam dažādās pilsētās.

Direct Message no LMT - tviterī

Jā… gādāsim kungu uz Rīgu … Kaut vai kungs būtu Turkmenistānā…

Secinājumi:

1. Jāmeklē kāds utu kantoris, kur telefonu atbloķēs par piecīti tepat Rīgā, bez kunga.

2. LMT ar šādu attieksmi pieaug iespēja tikt vaļā no visas  potenciālās naudas, ko es kā klients savas turpmākās dzīves laikā viņiem samaksātu.

Man nav statistikas datu, ko parādīt smukā grafikā, bet es par šo tēmu esmu runājis ar vairākiem cilvēkiem, un mans secinājums ir tāds, ka daudzi vienkārši maksā tik, cik viņiem liek, nemaz nedomājot par to, ka varētu lētāk. Kāpēc gan tā darīt? Iemesli ir visdažādākie. Vienam tas ir pieradums pie konkrēta operatora, otram bail mainīt, jo ir dzirdējis sliktas atsauksmes, cits atkal ir „piesiets” pie operatora ar kādu subsidēto telefonu vai citu neizdevīgu līguma nosacījumu dēļ. Visiem iemesliem ir viens kopsaucējs – nezināšana. Cilvēki vienkārši nezina, ka var maksāt mazāk.

Skaistā patiesība ir tāda, ka gandrīz vienmēr – VAR. Un tam nav jābūt saistītam ar operatora maiņu. Es Tev īsi un iespējami vienkārši pastāstīšu, kā tas darbojas. Mobilais telefons tagad ir katram. Sakaru operators iegūt jaunus klientus var principā tikai divos veidos: piesaistot tos cilvēkus, kuriem vēl nav mobilā telefona vai pievilinot citu operatoru klientus.

Kas ir tie pirmie? Tie ir bērni. LMT, piemēram, tieši šobrīd izdala telefonus ar O!Karti pirmklasniekiem. Cilvēki, kas šādas akcijas izdomā, nav pirmklasnieki un ir aprēķinājuši, ka ir izdevīgi atdot lētu telefonu, lai dabūtu jaunu klientu, kurš telefona cenu droši vien atmaksās daudzkārtīgi.

Otrie ir citu operatoru klienti, kurus var pievilināt ar izdevīgām akcijām. Tagad Tu vari brīvi ceļot no viena operatora pie otra, ņemot līdzi savu telefona numuru. Tas nozīmē sīvāku konkurenci starp sakaru operatoriem, taču katram ir punkts, līdz kuram vairs cenu nevar nolaist zemāk. Uzdevums tāds – kā noturēt klientus, ja konkurentam ir izdevīgāks piedāvājums, bet mēs negribam, lai visi mūsu klienti mums maksātu mazāk? Jāspēlē uz nezināšanu. Nepiedāvāsim visiem klientiem zemākas cenas. Piedāvāsim tikai tiem, kas izrāda interesi par iešanu pie cita operatora. Pārējie, kuri neko par mūsu slepeno „akciju” nezina, lai maksā ierasto cenu.

Tātad, pats svarīgākais – kā tas darbojas dzīvē un ko mēs varam no tā iegūt?

Tele2 palaiž akciju „Meteorīts 4”. Ja Tu ar savu numuru ej pie Tele2, viņi par 4 Ls/mēnesī piedāvā Tev 2000 sarunu minūtes uz visiem tīkliem, 10Mb datu pārraidi un kaut ko tur vēl. LMT redz, ka Tele2 viņiem ņem nost klientus, bet analogu akciju visiem nav izdevīgi piedāvāt. LMT uztaisa tarifu plānu „Īpašais 4”, par kura esamību uzzina tikai tie klienti, kuri cenšas aizmukt pie Tele2. No biznesa viedokļa, novelku savu skaisto cepuri LMT priekšā par šādu ideju. Ko darīt mums, klientiem, kuriem nav vienalga par to, cik lieli ir rēķini? Nav jābūt ģēnijam, lai izdomātu rīcības plānu. Mūkam pie Tele2 un gaidām, ko liks pretī LMT. Daudziem tas var šķist radikāls un, nenoliedzami, riskants solis, taču, kurš neriskē, tas nevinnē.

Šādas akcijas, protams, nav vienmēr. Tomēr, arī tad, ja nekā tāda dotajā brīdī nav, mēs varam samazināt savus rēķinus. Ja Tu gribi palikt lojāls klients savam operatoram (kā iepriekš minēju, pieradums, bailes riskēt, bailes no sankcijām līguma laušanas gadījumā), nekas slikts nenotiks, ja palūgsi atlaidi. Ja sakaru operatoram Tu kā klients esi svarīgs, viņš Tev nāks pretī un iedos atlaidi vai vismaz piedāvās Tev izdevīgāku tarifu plānu. Ja nē, pats vari izdarīt secinājumus par to, cik šis operators ir labs vai slikts. Piemērs iz dzīves – mana saruna ar LMT twitterī, kuras rezultātā dabūju 3 Ls atlaides katru mēnesi, visai ģimenei (mēnesī 12 Ls nost no mūsu kopējā rēķina, t.i. 72 Ls ietaupījums uz visu periodu). Tiesa, atlaides ir tikai uz pusgadu un interneta problēma vēl joprojām nav atrisināta. Bet tas vienalga ir labāk, nekā nekas.

Lai ko Tu darītu (vai nedarītu), no manas puses ieteikums ir – vienmēr mobilo operatoru piedāvājumus vērtēt kritiski. Neuzķeries uz tādām spekulācijām kā konkurentu nomelnošana vai „pie mums viss vienmēr ir par brīvu”. Ņem rokā kalkulatoru, papīru un izrēķini, kas Tev ir izdevīgāk.

Kas attiecas uz maniem turpmākajiem plāniem – paņemt un notestēt to Bites 0,3,0 piedāvājumu, kaut vai otrā telefonā. Piezvanīju Bitei, man teica, ka līgums ir beztermiņa, tā, ka būtībā neko zaudēt es nevaru. Motivācija to darīt man ir dēļ nejēdzīgi augstās LMT mobilā interneta lētākā varianta cenas. Es raksta sākumā uzdevu jautājumu: „Vai Tu vēlies maksāt par to, kas Tev nav vajadzīgs?” Mana atbilde, ir – nē, negribu. Man nav vajadzīgi 200Mb par 3Ls/mēnesī, kurus es ar savu telefonu nespēšu notērēt! Man ir vajadzīgi tikai daži megabaiti un Bitei lētākajā variantā ir piedāvājums – 100Mb par 1Ls/mēnesī. Ja Tev tā šķiet kapeiku skaitīšana, padomā par to tā – 36Ls/gadā vai 12Ls/gadā.  Nepazīstu nevienu, kurš būtu kļuvis bagātāks no tā, ka maksā vairāk. Protams, jāpārbauda arī tas, vai tiešām Bitei ir tik slikta zona kā daudzi internetā sūdzas. Ja gadījumā nolemšu pavisam mainīt operatoru, domāju, ka darīsim to visa ģimene, lai savā starpā pļāpāšana lētāka.

Nobeigumam – neliels disclaimer: Šajā rakstā netiek reklamēts vai apzināti nomelnots kāds mobilo sakaru operators. Tas ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis, ar kuru es jūtu vajadzību padalīties.

Šeit nāk talkā ērts Googles serviss – Bookmark lists.

Tu vari pielikt savam interneta pārlūkam podziņu “Add to list” un, kad esi atradis ko interesantu, ko vēlāk palasīt, Tu nospied šo podziņu un saite uz konkrēto vietni ir saglabāta tevis izvēlētajā saišu sarakstā. Papildus tam, Tu vari pierakstīt komentāru, kāpēc Tu šo saiti saglabāji vai kas tur bija jāpalasa.

Bez dīvainībām, protams, neiztikt.

Lai cik jocīgi tas nebūtu, Google Chrome pārlūkā Bookmark lists neparādās. It kā viņu pašu produkts, bet https://www.google.com/bookmarks Google Chrome atver kaut kādu Tīmekļa vēsturi un saka, ka neviena grāmatzīme nav saglabāta, iespējas aiziet uz sarakstiem – nav.

Lai vēl vairāk atvieglotu informācijas apmaiņu starp manu darba un personīgo datoru, es domāju drīzumā pamēģināt arī dropbox. Varbūt pēc tam uzrakstīšu, cik tas ērti vai neērti ir reālajā dzīvē… Bet varbūt arī neuzrakstīšu…

Tā, lūk, ir retro auto romantika. Skaists, bet nelec... Jāstumj.. Paparaci, protams, arī nesnauž un es topu iemūžināts kā labs un izpalīdzīgs pilsonis...

Vairāk bilžu var apskatīt šeit un šeit. Zemāk arī viens video no aviošova, kuru es uzņēmu ar savu veco “Sony DSC-S40″ ziepjutrauciņu, kuram nestrādā displejs.

Filed under: Foto ]]> http://jeegers.wordpress.com/2010/08/24/sis-tas-no-rigas-svetkiem-2010/feed/ 0 Jeegers RetroAuto1 RetroAuto2 RetroAuto4 RetroAuto3 RetroAuto5 RetroAuto6 RetroAuto7 RetroAuto8 RetroAuto9 http://jeegers.wordpress.com/2010/08/05/ideja-aplikacijai/ http://jeegers.wordpress.com/2010/08/05/ideja-aplikacijai/#comments Thu, 05 Aug 2010 11:35:36 +0000 Jeegers http://jeegers.wordpress.com/?p=896 Continue reading →]]> Man te radās viena doma telefona programmiņai, kura varētu vēl vairāk atvieglot dzīvi slinkajiem un aizmāršīgajiem. Nezinu, varbūt tāda jau ir, ja gadījumā ir uz Symbian, pasaki man.

Vārdsakot, ideja tāda – es bieži vien domāju, ka vajadzētu ieiet kādā veikalā vai apskatīt kādu vietu, bet nav iespējas tur doties uzreiz. Palieku ar domu: “Kad būšu tajā rajonā, noteikti tur ieiešu”, bet, kad tiešām braucu garām šai vietai/veikalam, esmu jau aizmirsis, ka tur gribēju ieiet un kāpēc. Vienkāršu piezīmi arī nav vērts rakstīt, jo tāpat tā tiek izlasīta tikai tad, kad neesmu vajadzīgajā vietā. Tad nu talkā nāktu programma. Es sev ierakstītu piezīmi, ka jāieiet tajā veikalā un jānopērk tas un tas, norādītu veikala atrašanās vietu, un, kad nākošreiz atrastos noteiktā attālumā no šī veikala, noskanētu atgādinājums tur ieiet. Sanāk, ka vajag apvienot piezīmes ar pozicionēšanu. Atdodu šo ideju par velti jebkuram, kurš uztaisīs tādu programmu Symbiānim vai Androīdam un iedos man par velti.

Tad kādu dienu internetā uzdūros interesantam pludmales gadžetam – Waboba ball. Tā ir neliela bumbiņa, kas veidota no materiāla, kas tai ļauj atlekt no ūdens. Parasta bumba, iekrītot ūdenī, vienkārši apstājas, bet šī atsitas pret ūdens virsmu un lido tālāk, gluži kā pret zemi mesta tenisa bumbiņa. Ilgi nedomājot, Wabobu nopirku un tā ir tiešām forša, pludmalē pat pāris reizes ir nākuši klāt cilvēki un prasījuši, kas tas ir un kur var dabūt. Metot taisni ūdenī, tā nekur neatlec, bet, ja met slīpi, tā atlec vienu vai pat ļoti daudzas reizes un lido ļoti tālu, atkarībā no mešanas leņķa. Šķīvīši un volejbola bumbas pēc šī liekas so last century. Es gan vēl neesmu uzfilmējis nevienu video ar bumbiņu darbībā, bet zemāk var apskatīt reklāmas rullīti.

Cenas Latvijā ir ap 4 – 5 Ls. Kad pirku, pasūtīt no eBay sanāca dārgāk + ilgi jāgaida, tāpēc vienkārši aizgāju uz vienu no šiem veikaliem. Vienu lietu vēl vajadzēs pamēģināt – pamētāt Wabobu caur, piemēram, Operas strūklaku. Tikai domāju, vai nevar sanākt kādas nepatikšanas ar likumsargiem.

Atbalstīto telefonu skaits ir liels, jo jaudīgāks telefons, jo labākā kvalitātē varēsi pārraidīt savu tiešraidi. Ar manu Nokia E51 bez lielas aizkaves video sanāk tikai sliktākajā kvalitātē, bet pats telefons jau arī nav nekāds krutais.

Uzreiz jāpiebilst, ka labāk ar telefonu vienoties klāt kādam wifi, vai arī ir jābūt kādam labam datu pārraides plānam, savādāk var sanākt ļoti dārgi.

Lielais brīdis un punkrock grupa Enduring Memories

Uzkāpjam uz skatuves, M. Beitiņš, ieraudzījis ģitārista Jāņa jauno frizūru – grebeni, kas, starp citu, ir tapusi gandrīz vai kļūdas pēc – piesaka mūs kā punkrock grupu un vēl piebilst: „Būs smagi”. Ar punk mums nav nekāda sakara, ir dažas smagākas dziesmas, bet no punk tur ir ļoti tālu. Labi, pasmējāmies un aizmirsām.

Acis ciet un bliežam

Patīkams atvieglojums nerviem man bija tūlīt pēc pirmajām notīm, kad izdzirdēju, ka uz skatuves esošais Ampeg basa kabinets skan labi. Arī pārējos dzirdēju ne mazāk, ne vairāk kā vajadzēja. Godīgi sakot, no koncerta pats gandrīz neko neredzēju, jo manas acis bija ciet, vienkārši spēlēju un baudīju mūziku. Spēle bija super. Nezinu, kā skatuves priekšā, bet uz skatuves skaņa un atmosfēra bija ideāla. No pieredzes atceros tikai vienu koncertu, kur uz skatuves mani ir pārņēmusi tik patīkama sajūta. Tas bija manas toreizējās grupas Greenfield četru gadu jubilejas koncerts klubā Fontaine Palace. Vienīgais, par ko šoreiz piedomāju, bija tas, ka viss jānospēlē iespējami precīzi (basa partijas esmu sataisījis ne no tām tehniski vienkāršākajām), jo notiek filmēšana un ieraksts, tāpēc neatļāvos purināt matus, arī vietas uz skatuves nebija tik daudz, lai dikti lēkātu un ārdītos. Savu programmu nospēlējām, paklanījāmies, kā pienākas, un mūs pat izsauca uz atkārtošanu. Varbūt mazliet negaidīti, jo nebijām pat vienojušies, ko spēlēsim, ja tā notiks. Man, iespējams, būtu gribējies atkārtot kādu citu dziesmu. Bet kopumā viss bija labi, man pilnīgi noteikti patika.

Afterparty

Pēc koncerta mums bija neliela intervija Latvijas Mūzikas kanālam. Aptuvenos jautājumus pirms tās pateica, bet es tāpat ceru, ka interviju apgraizīs. Skolā, kad ir kaut kas jāprezentē, mani vienmēr aizsūta un ar lielāko prieku to arī daru, bet kameras priekšā laikam neesmu nekāds orators, vēl ņemot vērā, ka Enduring Memories esmu jauniņais un vēl neesmu gatavs grupas vārdā par kaut ko spriest. Pēc intervijas salikām mantas mašīnās un atlikušo vakaru pavadījām ar nelielām svinībām un gudrām sarunām par lielo mākslu.

Kas tālāk?

Tālāk ir jāgaida koncerta video. Kad būs, noteikti kaut kur ielikšu linku vai pašu video. Drīzumā mums būs tāda neliela grupas sapulce, izrunāsim dažādus tehniskus jautājumus un tad es varēšu ziņot par tālākajiem plāniem. Gan jau vasarā būs vēl kādi koncerti, būs arī ieraksti, bet par to vēlāk. Tagad baudam silto laiku, cik nu to var izbaudīt, un gaidām video.

Negulēta nakts

Naktī pirms koncerta aizsēdējos pie datora, lasot dažādu tjūnerpedāļu (nezinātājiem – tāda kastīte, kurai ar kāju piespied pogu un tā parāda, vai tavs instruments ir noskaņots) atsauksmes, jo biju saņēmis algu un nolēmis sev tādu iegādāties. Neizgulējos, protams, toties labu mantu nākošajā dienā nopirku. Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc nesaņēmos agrāk, jo aparātiņš ir ļoti ērts un noderīgs.

Ceļš, ezers un karsts alus

No rīta ar manu jauno grupu uztaisījām pēdējo mēģinājumu, sakrāmējām mašīnās mantas un startējām. Pirms braukšanas ārā no Rīgas, nopirku augstāk minēto pedāli un vēl izskraidījos pa mūzikas veikaliem maza vadiņa meklējumos. Pa ceļam piebraucām pie Zebrus ezera nopeldēties, jo karstums bija nenormāls, padzērāmies arī alu, kurš bija paspējis labi sakarst. Pie ezera, protams, nepiebraucām pa taisnāko ceļu. Izmaldījāmies pa graņķirovku labirintiem, pajautājām ceļu kādam ļoti lēni domājošam un runājošam vietējam, izklausījās apmēram tā: “Kāds pusotrs kilometrs.. (pauze) Tur būs ceļš pa kreisi.. (pauze) Pirmais nē, otrais.. (pauze) Svaigi nogreiderēts.. (pauze) Tad vēl pa kreisi……” Svaigi nogreiderētais ceļš izskatījās labots pirms kādiem dažiem gadiem, bet laikam jau tur tas skaitās svaigi. Ezers, savukārt, bija labs. Puslīdz sakopta pludmale, volejbola tīkls, šūpoles, viss kā jau pienākas tādai publiskai atpūtas vietai.

Mākslinieki ir ieradušies

Iebraucām stāvvietā pie estrādes, mūs tur sagaidīja… neviens. Pašiem vajag aproces, mašīnai – caurlaidi, bet cilvēki, kas to organizē pa telefonu atbild, ka pie mums kāds nāk. Vairākas reizes. Tā kā neviens neatnāca, grupas soliste Guna divreiz gāja pati skatīties un prasīt, kā lai mēs tiekam iekšā. Nogarlaikojāmies, bet otrajā reizē visu vajadzīgo dabūjām, ballīte varēja sākties.

Gaidīšana

Tas vienmēr ir tāds mazliet nervus kutinošs process. Tu staigā gar skatuvi, skaties kā spēlē citi, kāda aparatūra uz skatuves, pār plecu pavēro, kā strādā skaņu vecis, kā un ko filmē filmētāji. Tagad jau varu atzīties, ka piedzīvoju nelielu lampu drudzi, kaut arī ļoti centos to neizrādīt. Nemitīgi galvā tās domas, cik sen es neesmu bijis uz skatuves, kas tajā tur dziesmā bija jāspēlē pēc otrā piedziedājuma, vai mans jaunais pedālis pēkšņi nesadarīs brīnumus (koncerts bija pirmā reize, kad vispār to pieslēdzu pie citas aparatūras), cik jaunas/vecas kronas (9V baterijas) ir manos visos skatuves gadžetos, vai tas mazais traipiņš uz mana krekla nebūs redzams kamerās… Lampinieks vieglā formā, vārdsakot. Pareizi man ģitārists Jānis pateica – lai vienkārši eju prom no skatuves, jo pie tās es mieru nesaglabāšu. Vienkārši aizgāju, apsēdos pie mašīnas, paņēmu rokās savu instrumentu un klusi spēlēju, meditēju. No skatuves ar vētrainām ovācijām nokāpa Ainars Virga, mums jāspēlē nākošajiem, rindiņā pie skatuves jau bija sastājušās dāmas, kuras vēlējās ar Virgas kungu nofotografēties un vēl aizrādīja man, lai nelienot garām rindai, līdz pamanīja tādu sīkumu, ka esmu apkrāvies ar ģitārām un vadiem un dodos uz skatuvi, nevis fotografēties. Jā… Lielais fans laužas pie sava elka

Lielais brīdis un punkrock grupa Enduring Memories – lasi šeit!