2008. gada augustā mēs, toreiz vēl diezgan nepieredzējušie slēpņotāji – es, Ainars un Ilze, noslēpām savu pirmo Geocaching slēpni – Cellulose factory GC1EZ9R.
Tas atradās Slokā, vecas, pamestas rūpnīcas teritorijā. No izpostīto rūpnīcas ēku jumtiem pavērās brīnišķīgs skats uz Jūrmalas mežiem, Lielupi un citām ēkām, šī teritorija bija ar savu noskaņu. Staigājot pa to, apskatot rūpniecības ēkas, cehus, aplūkojot atrastās grāmatas, kartes, gāzmaskas un citas lietas, varēja sajust, kā šeit ir izskatījies agrāk, kā šeit ir strādājuši cilvēki, kā pie rakstāmgalda ir sēdējuši priekšnieki un dresējuši savus padotos… Iespaidīgi, lai neteiktu vairāk… Ne velti šajā vietā arī mūsu, latviešu grupa Prāta Vētra uzņēmusi klipu vienai no savām dziesmām.
Mēs rūpnīcu gribējām parādīt arī citiem, tāpēc tapa šis Geocaching slēpnis. Jau pirmajiem apmeklētājiem tas patika. Kādam apmeklējums saistījās ar skaisto skatu no jumta vai ekstrēmu kāpienu skurstenī, cits atradis ķīmijas laboratoriju ar dažādiem traukiem, preparātiem, cits pamanījies uztaisīt labu fotosesiju, cits mucis no apsarga vai uzdūries vietējo iemītnieku – bezpajumtnieku miteklim, dažam tas varbūt bijis tikai ķeksītis par atrastu slēpni. Taču, katram šī slēpņa meklēšana vairāk vai mazāk bija piedzīvojums. Arī man šī bija mīļākā šāda veida vieta, ne reizi vien esmu turp devies, lai ar draugiem izdzertu kādu kōliņu, papiknikotu uz jumta, pafotografētu, nomestu kaut ko no jumta, taču acīmredzot tam ir pienācis gals.
Spriežot pēc pēdējiem ierakstiem slēpņa lapā, rūpnīcas teritoriju kāds ir nopircis. Jau šovasar pamanīju, ka no turienes lielos daudzumos tiek vests prom metāls, bet tagad tur esot pat aizliegums ieiet, tiek grautas nost ēkas. Par to, protams, nedrīkstētu sūdzēties, jo kuram gan vajadzīga šāda, pat diezgan bīstama vieta… Tāpēc lai top zaļā gaisma attīstībai, cerēsim, ka šajā vietā izaugs kas sabiedrībai noderīgs, nevis paliks drupu kaudze.
Slēpnis bijušajā Slokas celulozes un papīra rūpnīcā nostāvēja vairāk nekā gadu, to oficiāli atraduši 197 slēpņotāji un, domājams, tas savu misiju ir izpildījis godam.
Paldies visiem, kuri piedalījās slēpņa izlikšanā, apkopšanā un atjaunošanā un paldies tiem, kuri meklēja.
+ Papildināts: vēl dažas bildes no rūpnīcas teritorijas
Viestura emuārs 
RIP, asariņa…
Laba vieta bija, man patika. Slēpnis arī bija ok.
mjā, un es to tā arī neatradu. čamma.
Žēl slēpņa liktenis, jo šis slepnis bija man palicis labā atmiņā, jo atgriezos tur vairākas reizes un katru reizi kaut ko jaunu piedzīvoju un redzēju.
Tik tiešām žēl… Ne tikai par slēpni, bet arī par vietu. Nožēloju, ka neesmu pats to skatījis savām acīm… Rest In Peace…
Šis bija viens no maniem mīļākajiem slēpņiem, vieta bija brīnišķīga. Cerēju kādreiz tur atgriezties ;(
Bij man tas gods vairākus gadus tur – SCPF (Slokas Celulozes un Papīra Fabrikā) pastrādāt – paskatīties kā vecajā mašīnā top papīrs, kā jaunajā to uztinot uz milzīgi gara ruļļa sagriež vairākos mazākos. Redzēju kā makalatūru pārstrādā līdz tā top plānā izšķīdušā kartona putriņā. Bērnībā skraidījām pa makalatūras ķīpām kurās varēja atrast šņabja, šampānieša un sērkociņu etiķetes uz palaga lieluma papīriem. Vēlāk varēja atrast cigarešu sagataves-brāķētās cigaretes! Iedomājies cigareti ”Elita” tikai nevis pāris cm garu, bet satītu uz rokas kā striķi – entos metrus. Tad gan nācās makalatūras placi dalīt ar pīpētkāriem strādniekiem. Līdz beidzot placis aizdegās un gruzdošās plēksnes pa gaisu nesa līdz pat Slokas stacijai.
Strādājot KIP nodaļā skatījos ka veči tā novusu satrennējušies spēlēt, ka partiju beidza ar diviem sitieniem. No vienas puses uzsitot puse kauliņu sabira lūzā – otras puses kauliņi tikai nedaudz pakustās – un tad no otras puses uzbliež – palikušie kauliņi visa strīpa sabirst otrā lūzā. Bet nu tur galdu pulēja ar veco laiku zobu pulveri – jeb protēžu (vairs lāgā neatceros- esot 2x labāka par borskābi.), kijas pašvirpotas- katru pusdienlaiku spēlēja. Un fabrikas kultūrnamā mans paps rādīja kino, gājām pa velti skatīties Spartaku un Jaunās Amazones un koncertus, un eglītes notika. Jā, tie tik bija laiki .
Tagad jau gadu desmitu nebūšu tur bijis. Zini, kautkā vairāk gribas ka atmiņā man tā fabrika paliek ar krānu graboņu kad tie papīra malku cilāja, ar tvaika šņākšanu no trubām, ar to ka vienmēr pilns ar cilvēkiem(bija arī naktmaiņas), ar to kā braucām ar jaukajām-dzeltenajām akumulator mašinītēm pēc piena – tas mums devās pa velti – pa cik kaitīgu darbu darījām 🙂 . Kādreiz gribēju aiziet paskatīties kā izskatas pašlaik, bet tādas jaukas un gaišas atmiņas negribas bojāt ar sagandētās rūpnīcas tagadējo izskatu. Iespējams ja tad būtu zinājis par tādu foršu spēli noteikti aizietu apciemot slēpni un savu veco darbavietu. Katrā ziņā paldies par bilžām un rakstu ! Bija interesanti palasīt un atcerēties…