Geocaching ar velo pa Siguldas pusi [+foto]

Svētdien man sanāca tāda kā brīvdiena un, tā kā visas interneta vietnes un telefona programmas, kurām ticu, solīja labu laiku, nolēmu kaut kur aizbraukt ar velosipēdu. Pa lielam, šogad tas man bija pirmais brauciens ar velo, kurš nebija saistīts ar nokļūšanu darbā/mājās. Kur braukt – ilgi nebija jādomā. Atlika vien ieskatīties kartē, kur man ir visvairāk neatrasto geocaching slēpņu. Izvēlējos Siguldu.

Bruņojies ar ūdeni, maizītēm, dažādiem velo remonta piederumiem, telefonu ar GPS moduli un sarakstu ar paredzētajiem slēpņiem, devos ceļā. Ierodoties Siguldā, biju nedaudz pārsteigts – pilnas ielas cilvēku, kņada, simtiem velosipēdu, pie vainas bija šajā dienā notiekošais SEB MTB velomaratons. Sapratu, ka nekāda slēpņošana Siguldas centrā nesanāks un devos mazliet tālāk – uz Gleznotājkalnu. Skaista vieta. No tur ierīkotās skatu platformas paveras skaists skats uz Gaujas senleju, uz tās pretējo pusi, Turaidas pili. Dažās sekundēs atrodu tur apslēptos dārgumus, sēžu uz soliņa, atpūšos, iekožu šokolādi, man garām paiet trīs jaunekļi un, ieraudzījuši mani ar kārbiņu rokās, izskatās nedaudz vīlušies. Jā – viņi bija šurp devušies ar tādu pašu mērķi kā es un man nejauši sanāca nolaupīt viņiem meklēšanas prieku. Iepazīstamies, kopīgi atrodam vēlvienu geocaching slēpni un dodamies tālāk, katrs savos ceļos un neceļos.

Tālāk sekoja ļoti ātrs un patīkams nobrauciens no kalna pa Gaujas ielu. Neaprakstāma sajūta. Veselais saprāts liek ķerties pie bremzēm, bet organisms, dienām un mēnešiem ilgi sēžot vienmuļā darbā, ir tik ļoti izsalcis pēc adrenalīna, ka saprāta balss tiek aiznesta līdz ar vēju, kas ķiveres ventilācijas caurumos šalc tik skaļi, ka Tu vairs nedzirdi nevienu savu domu par nepatikšanām skolā, par to, cik naudas palicis makā un kā samaksāt rēķinus. Esi tikai Tu, asfalts, kalns un vienkārša metāla konstrukcija – velosipēds. Par visu pārējo Tu vienkārši aizmirsti, visas ikdienišķās lietas uz šīm dažām sekundēm zaudē vērtību. Nonākot kalna pakājē smaids, protams, pa visu seju un pārsteigums pašam, kā tik vienkārša lieta kā īss brauciens no kalna var izraisīt tādu laimes sajūtu. Šīs dažas sekundes es atceros vēl šodien un noteikti atcerēšos ilgi, kaut kāda iemesla tās ir labākas par citām sekundēm manā ikdienā.

Pēc tam apmeklēju Gūtmaņa alu, Ķeizara krēslu un vēl dažas vairāk vai mazāk apskates vērtas vietas Siguldā, līdz bija pienācis laiks doties mājās. Pa ceļam mani pārsteidza lietus, kuram domāju, ka biju gatavs – biju paķēris līdzi lietusmēteli. Tomēr braukšana ar to izrādījās diezgan sarežģīta un, tā kā redzeslokā nebija nevienas autobusu pieturas ar jumtu un, lai tiktu zem kokiem, bija jātiek pāri grāvim, es vienkārši apsedzos ar lietusmēteli un pagaidīju, līdz gāziens beidzas. Pa ceļam uz Rīgu, geocaching ietvaros, apstājos pie bijušā restorāna Sēnīte. Aplūkoju tā apkārtni, izskatās, ka laba vieta bijusi. Žēl, ka tā arī nekad neaizbraucu tur apēst kādu soļanku. Šajā brīdī es biju jau izsalcis, taču savas līdzpaņemtās maizītes pietaupīju savai nākošajai un pēdējai pieturas vietai pirms Rīgas. Tas bija kāds ugunsgrēku novērošanas tornis. Lai līdz tam tiktu, bija nedaudz jāiebrauc mežā un šajā brīdī es nonācu pie diezgan nepatīkama secinājuma – es ar savām jaunajām, ļoti šaurajām šosejai paredzētajām velo riepām netieku uz priekšu pa meža ceļu. Cik es par tām priecājos, esot uz šosejas, tik es esmu ar tām nelaimīgs mežā. Tomēr tas mani neatturēja, gāju kājām. Ja jau biju tik tālu ticis, atpakaļ griezties nemaz negribējās. Nepatīkami, protams, bet mans velosipēds ikdienā tiek lietots pilsētā un dēļ pāris šādām reizēm nav vērts katru dienu cīnīties ar traktora riepām. Pieslēdzu velo pie meklētā torņa un pats kāpu augšā. Trāpīju ideālā laikā, saulrietā. Skats no torņa augšas bija vienkārši fantastisks, sēdēju, skatījos saulrietu un ēdu savas maizītes. Brīnišķīgs nobeigums manam nelielajam, vientuļajam geotripam. Tieši pēc saulrieta sacēlās diezgan bieza migla, nācās atlikušo ceļu braukt tumsā un miglā, knapi redzot, kas notiek priekšā. Rīgā ierados vēlāk, nekā biju domājis, bet ļoti priecīgs un patīkami noguris.

Laika trūkuma dēļ, atradu tikai pusi no paredzētajiem geocaching slēpņiem. Par Siguldas slēpņiem (patiesībā, par tur pastāvošo slēpņošanas kultūru) neko ļoti labu pateikt nevaru, bet kritika lai šoreiz paliek komentāros pie pašiem slēpņiem. Vismaz būs kārtīgs iemesls aizbraukt uz Siguldu vēl kādu reizi – atrast neatrasto un paskatīties, kas mainījies/uzlabojies atrastajos slēpņos. Tātad – At-kār-tot! At-kār-tot! At-kār-tot!………

Advertisements

About Jeegers

V.I.P.
Šis ieraksts tika publicēts Foto, Geocaching ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s