No sevis neaizbēgt…

Rokā pēdējā glāze… Neliels satraukums, tirpst kājas… Apkārt diezgan tumšs… Tev paskrien garām cilvēks un pasaka, ka pēc šīs dziesmas sākam… Dziesma ir gandrīz beigusies un Tu dodies pie sava instrumenta, pacel to, pēdējo reizi pārbaudi, vai tas ir noskaņots un vai visi vadi atrodas tur, kur tiem ir jābūt… Mūzika apklust… Seko četri klikšķi un Tu parauj stīgu. Tevi apžilbina krāsainas gaismas un Tavas stīgas skaņa piepilda visu telpu, viss burtiski dreb. Tu izdzirdi spiedzienus, aplausus un satraukums pēkšņi ir pārgājis. Tu vairs nedomā par to, ka vari kļūdīties, ka kaut ko aizmirsīsi, Tu vienkārši izbaudi to sajūtu, ka esi uz skatuves kopā ar savu instrumentu, grupas biedriem un, pats galvenais, ka Tevi ir sadzirdējuši tik daudzi cilvēki. Tu esi strādājis, pavadījis garas stundas mēģinājumu telpās un šis mirklis ir tas, kā dēļ tas viss ir darīts.

Šīs nav nekādas fantāzijas, tās ir atmiņas no Liepājas, kas mani pēdējā laikā neliek mierā, pat sapņos rādās. Laiku pa laikam satieku sen neredzētus cilvēkus, kuri apjautājas, kā iet, kur tagad spēlēju. Un man ir kauns atzīt, ka jau pāris gadus nopietni neko tādu nedaru, mana basģitāra karājas mājās, sienas statīvā un krāj putekļus. Kas ir nācis tā vietā? Studijas, darbs, daži hobiji – sports, geocaching, akvārijs, blogs… Nesūdzos, viss ir forši. Bet laikam jau nevar tā vienkārši aizmirst un aizstāt ar šīm lietām to, ko esmu darījis gandrīz visu savu apzināto dzīvi. Kaut kas sauc atpakaļ, jūtu robu sevī.

Kopš es esmu Rīgā, esmu mēģinājis uzspēlēt dažās grupās, bet kaut kā nav man veicies atrast savējo. Vieni ir forši, savā ziņā talantīgi cilvēki, bet pirmajā vietā liek tusiņus, mūzika paliek kaut kur otrajā plānā, citi ir tik ļoti apmāti ar saviem „šedevriem”, ka negrib dzirdēt pat ne sīkāko niansi, ideju, kā kaut ko var uzlabot, citi, savukārt, paklausījušies kā es spēlēju, nospriež, ka man ir jābūt kaut kādam privātskolotājam, jāmāca viņiem spēlēt viņu instrumenti. Goda vārds, esmu vienā ierakstā (neveiksmīgs, nepieminiet) iespēlējis daļu bungu partijas, īsti nebūdams bundzinieks. Saskaroties ar to visu, manī radās pārliecība, ka tas ir pamatīgs solis atpakaļ, nekādas izaugsmes šajā ziņā man nebūs un jāmet miers.

Šobrīd esmu nolēmis ar jaunu sparu ķerties klāt mūzikai, savas īstās grupas meklējumiem. Es pat īsti nezinu, ko gribu spēlēt, noteikti kaut ko roķīgu, bet ko vairāk par četru akordu dzenāšanu. Nospēlēt es varu… laikam visu, bet tam ir jābūt kam tādam, kur ir vērts ielikt ne tikai savu laiku un naudu, bet arī savu dvēseli. Tam ir jābūt kam tādam, kas manī spēj radīt augstāk šajā rakstā aprakstīto sajūtu. Kādu dienu tas notiks, es esmu pārliecināts, no sevis neaizbēgt…

UPDATE: Ilgi nebija jāgaida. Atradu tīri labu grupu. Turpinājums sekos…

Advertisements

About Jeegers

V.I.P.
Šis ieraksts tika publicēts Mūzika ar birkām , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to No sevis neaizbēgt…

  1. Agnese saka:

    ai… man pat sākās tie patīkamie drebuļi, lasot 1. rindkopu.

    Kad es izdzirdu Viestura vārdu, pirmais, kas man nāk galvā, ir nevis akvārijs vai kkādi interesanti nieki no e-bay, vai jēgerīša aksesuāri, ir ģitāra. Tā ir lieta (nezinu vai drīkstu nosaukt to par lietu), kas izmaina Viestura sejas vaibstus… Jums vajadzētu to redzēt…

  2. Atpakaļ ziņojums: Slinkais, aizņemtais Viesturs « Viestura emuārs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s